Ne jau tamdēļ savas dziesmas dziedu
Lai es vienreiz varbūt slavens kļūtu
Kamēr sirdi nesu es kā ziedu
Kaut ar jums es vienmēr kopā būtu

Ielas, ielas, kur jau basām kājām
Tik daudz peļķes izbridis es senāk
Kur nekad vairs māte mani mājās
Mazos bērnu ratos aizstumt nenāks

Kur es skaitījis, cik naglu autoriepās
Straumēs pludinājis papirusu galus
Tad kad redzējis es lapas plaukstam liepās
Un no ielas smaržām reibis kā no alus

Un kad prom no jums man kādreiz jāiet – sāp
Neviens, neviens to nevar līdzi just
Projām aiziet neklausa man kājas
Gribas ņemt kā čemodānu līdzi jūs

Gribas ņemt kā čemodānu līdzi jūs
Kā čemodānu līdzi jūs
Kā čemodānu līdzi jūs