Es krogus aizmirsis un dieva namus arī
Viens klīstu nomalēs, kur zeme kūp pēc savādāk
Pār mani saule spīd un liecas liepu zari
Un vēji pieceļas un silti pretim nāk
Un vēji silti pretim nāk

Es kājas atloku un viņas grāvjos lieku
Kur, straumes putojot, kā alus garām skrien
Ar skatu noglāstu es katru sārto slieku
Kas, klusi vizmojot, no zemes pretim lien
Kas vizmojot no zemes lien

Kāds valgums smaržojošs uz visām koku sētām
Tas, pilēs saplūstot, uz leju zālēs brūk
To lēni leju es uz savām lūpu rētām
Lai sirdi veldzina tā valgums salds un rūgts

Un tad es pasmaidu un ceļu rokas augšup
Pār mani putni slīd un nobirst [?] valgs
Un tad es sajūtu – es dziļi zemē augšu
Un kāpšu debesīs kā smarža, tīrs un smalks
Un kāpšu debesīs kā smarža, tīrs un smalks

Kāds valgums smaržojošs uz visām koku sētām
Tas, pilēs saplūstot, uz leju zālēs brūk
To lēni leju es uz savām lūpu rētām
Lai sirdi veldzina tā valgums salds un rūgts
Un tad es pasmaidu un ceļu rokas augšup
Pār mani putni slīd un nobirst [?] valgs
Un tad es sajūtu – es dziļi zemē augšu
Un kāpšu debesīs kā smarža, tīrs un smalks
Un kāpšu debesīs kā smarža, tīrs un smalks