Alibeka, Alibeka, Alibeka, Alibeka
Alibeka, naivā Alibeka
Meitene kā tikko kritis sniegs
Mūku reiz ar nekaunīgām acīm
Satika un abos dzima prieks

Alibeka, mūks tai kvēli teica
Rustiko, tam bija kristīts vārds
Alibeka, tev ir tāda elle
Kurā manu velnu iedzīt var

Alibeka, Alibeka, Alibeka, Alibeka
Alibeka, naivā Alibeka
Noticēja Rustiko un tai
Paša velna ellē iedzīšanai
Dievam kalpošanai vienīgai

Nedz par elli, nedz par velnu dziedu
Bet par Alibeku dziedu es
Kura kalpoja no sirds un tiesas
Maz vairs tādu uz šīs pasaules

Alibeka, Alibeka, Alibeka, Alibeka
Un par Rustiko es arī dziedu
Viņš ir blēdis, viņš ir maita viens
Kurš ar savām vella pilnām kājām
Brien pa dieva pirmo sniegu, brien
Alibeka, Rustiko un Amors
Amors – mīlas strēlnieks mūžīgais
Elles gurķis un velna dzinējs
Tuksnesī brien slāpju pilns kad gaiss

Alibeka, Alibeka, Alibeka, Alibeka
Un par to jau arī ir šī dziesma
Par to karsto sniegu tuksnesī
Rustiko, ko ieraudzīja pēkšņi
Alibekā, kas tam blakus mīt

Alibeka, naivā Alibeka
Beigās tomēr apprecējās, jā
Un par viņas dievam kalpošanu
Vēl pirms kāzām ļaudis pasmējās

Alibeka, Alibeka, Alibeka, Alibeka