Mans vectēvs bija ļoti prātīgs
Cits šuva jaunus goda svārkus
Un bija ar savu spēku plātīgs
Bet vectēvs uztaisīja zārku

Es negribu, ka citiem raizes
Ja gadās nomirt man ar joni
Nu, atliks jums līdz kapiem aiznest
Un uzlikt virsū kādu kroni

Zārks, protams, tukšā nestāvēja
Pats vectēvs bijīgi un rāmi
Tur lika iekšā zāļu tējas
Un reizēm kādu medus rāmi

Būs labāk smarža mūža mājai
Kad divpadsmitā stunda sitīs
Viņš teica, pieceļoties kājās
Un izņēma no bārdas biti

Uz bēniņiem viņš bieži gāja
Kaut bērni teica - ko tu maisies
Bet kaktā zārks to brīdināja -
Daudz laika nav vairs, vecais, taisies

Un vectēvs vaiga sviedros rāvās
Un nešķīrās no savas pīpes
Ar bezmiegu pa naktīm kāvās
No rīta atkal bij` uz strīpas
Viņš nedomāja - kaut kur dosies
Bet aizgulējās kādā rītā
Es skaļi saucu: Vectēv, mosties, vectēv, mosties!
Viņš nepamodās vairs, aiz spīta