Kopš tā brīža tik dīvaini zvani
Skan ar dziesmu, ar klusumu
Un it kā biedē
Kā aicina mani un kā ūdeņi mozdamies

Melna nakts glūn pie loga kā piķis
Vēja velni sniegs, lēkājot nolauž zaru
Un rāda kā striķi
Arī velns varbūt pakārties prot
Arī velns varbūt pakārties prot

Bet es dzirdu tos zvanus, tos zvanus
Dimd no zemes un debesīm
Skan pa miesu un dvēseli manu
Kā skan sprēgonī iekurta guns

Un es klausos tais dīvainos zvanos
Un nav bail pat no veļu nakts
Jo es zinu, ka pamošanos vairs
Neviens to man nevarēs zagt

Pat ja tu tagad lūgtu, lai dotu
Tavus zvanus tev atpakaļ
Es nekad tos vairs neatdotu
Ja tu vari, tad jaunus kar
Man šie zvani skanēs līdz beigām
Varbūt arī pēc beigām un dunēs mūžībā
Svinīgā steigā tā kā mīlot dvēsele dun