Es redzu - nāk vīri pelēkos vadmalas svārkos
Ir 1873.gads, dimd Rīga
Un pirmie dziedāšanas svētki ir sākušies

Man stāstīja Daugaviņ', kā liktenis vīdamās
Dziesma savus svētkus svin ar bāliņu celdamās
Tā dziedāja bāleliņš pret likteni stāvēdams
Viņa dziesmā gadu simts kā mūžiņis krāsojās

Vēl nāks piektais gads, asins lietus līs
Un visaugstākās priedes nolauzīs
Iesim strēlniekos, dziesma vētru sēs
Mūžam gaismas pils kalnā gavilēs

Lai balstiņis vīdamās pār novadu aizvijās
Dziesma savus svētkus svin ar bāliņu celdamās
Tā dziedāja bāleliņš, ar Daugavu nemirstīgs
Viņa dziesmā gadu simts kā mūžiņis krāsojās

Cauri sirdīm mums lauztās priedes augs
Jaunā gaitā mūs jauni rīti sauks
Tālāk mūžībā dziedot iesim mēs
Mūžam gaismas pils kalnā gavilēs