Kā klusa nopūta
Kā viegla ūdens čala
Lēns akords atlaidās
No zāles viņa gala

Un dzidrā spogulī
Man iepretī, pie sienas
Gaišs sārtums uzplauka
No aizejošās dienas

Ak, ko es runāju?
Šie vārdi aiziet klajā
Vai kāds gan sapratīs
Ko jūtu brīdī tajā?

Tas nebij' saules riets
Ar atspīdumu maigu
Tas bija samulsums
Kas pārklāja man vaigu

Tas bija toreiz
Tu teici: "Ņem kaut ko priekš sevis
No vaiņaga, ko mīlestība vija!"
Bet es ne nieka neņēmu no tevis
Jo viss, kas tev
Man toreiz pašam bija
Tas nebij' akords žēls
Kas sirdij pāri skrēja
Tas bij' tavs mīļais vārds
Ko cits kāds pieminēja