Ziemeli, ziemeli ved mani projām
Cel mani spārnos un rītausmā nes
Gan jau tur pasaules otrajā pusē
Reiz no šī nemiera modīšos es

Ziemeli, ziemeli neļauj man raudāt
Sasaldē asaras lāstekās, lai
Mirdz tās kā dzintara rotas pie acīm
Priekam un laimei vēl neatrastai

Ziemeli, ziemeli ved mani projām
Ved mani projām no vietām, kur sāp
Ziemeli, ziemeli ved mani projām
Ārā no greizajiem spoguļiem kāp

Nebaida mani vairs viesuļi bargi
Nebaida mani vairs negaisa šalts
Es tagad esmu bez prieka un bēdām
Laukuma vidū kā zvirbulis balts

Nebaida mani vairs vientuļās naktis
Nebaida mani visskumjākais stāsts
Es taču esmu tā lāsteka stiprā
Dvēselē stindzis mazs ziemeļa glāsts