Lecam uz augšu
Lecam uz leju
Lecam pa jaunam
Lecam pa vecam
Lecam!
Lecam uz sāniem
Lecam uz priekšu
Lecam uz āru
Lecam uz iekšu
Lecam!
Lecam pa vecam
Lecam pa jaunam!
Aitiņa teica
Savam vecam aunam!
Lecam pa jaunam
Lecam pa vecam
Lecam pār kārti
Un pāri plecam!
Lecam!
Ak, mana mīļā
Tu lec uz augšu
Es vientuļš lejā te palikšu
La-la-la-la-lalla-la, la, la
La-la-la-la-lalla-la, la, la
Es tevi gaidīšu līdz saule
No rīta gaišu loku lieks
Es tevi gaidīšu līdz pusnakts
Pret zemi jaunu zvaigzni trieks
Es tevi gaidīšu līdz jūra
Vēl vienu vilni pazaudēs
Es tevi gaidīšu un lūgšu
Līdz tava sirds to sadzirdēs
Es tevi gaidīšu, kā mīļā
Spēj gaidīt savu mīļoto
Un savu cerību pret mieru
Vairs nemainīšu ne par ko
Es tevi gaidīšu līdz lapas
Uz kokiem sadegs rudenī …
Kad es esmu pavasaros
Savās mājās viens
Tad es atceros, cik silts bij’
Mātes pieskāriens
Tad es atceros tās dienas
Sārtas rītausmā
Pavadītas darbus darot
Siltas vakarā
Pavadītas darbus darot
Un tik siltas vakarā
Tad es atceros, kā mājās
Māte sagaidīja mūs
Un mēs zinājām, ka tūlīt
Silta zupa galdā būs!
Divi tūkstoši sestajā gadā
Saule rietēs turpat, kur tā riet
Upes plūdīs tāpat, kā plūst šodien
Pulksteņi ies tik ātri, cik iet
Zāle zaļa un debesis zilas
Jūra dziļa būs, vēl neizžūs
Tomēr zinām, ka būs kaut kas citāds
Kaut kas citāds būs, noteikti būs!
Citas dziesmas būs, dzeja un alus
Citi prieki būs, bēdas un tad
Citi likumi, tikumi jauni
Tik kā šodien, vairs nebūs nekad!
Cāļus skaita rudenī
Tad, kad lapas krīt!
Nemēģini mani vēl
Šodien pieskaitīt!
Šodien es vēl neesmu
Pārāk pieskaitāms
Šodien es vēl esmu tāds
Mazs un nezināms
Jo cāļus skaita rudenī, rudenī
Zivis dzīvo ūdenī, ūdenī!
Putni lido debesīs, debesīs
Viens, divi, trīs!
Mēs katru nakti sapņojam un ceram
Ka pamodušies laimi baudīsim
Un kā jau allaž šajā dzīvē gadās
Reiz pienāk beigas arī sapnim šim
Un tā es sēžu septiņos no rīta
Pie kafijtases noskumis un kluss
Guļ manā gultā cita karaliene
Un savā sapnī skūpsta karaļus …
Elizabete, mana karaliene!
Esmu es tavs uzticamais kalps
Elizabete, mana karaliene!
Vienmēr esmu tavā tuvumā
Elizabete - Līzabet
Elizabete – Līzabet
Elizabete – Līzabet
Elizabet, Elizabet!
Pēc rētas uz vaiga jūs atpazīsiet mani
Jau desmitiem gadu sauc mani par Žani
Es skatos, kā šodien brašuļi cīnās
Un sirds mana neiztur, sirds mana brīnās
Un sirds mana neiztur, sirds mana brīnās
Es atvainojos, bet skatieties uz mani
Es esmu dzīvojis šo dzīvi kā traks
Es atvainojos, bet nekaitiniet Žani
Jums vienkārši pulveris iekšā ir švaks
Es atvainojos, atvainojos, bet skatieties uz mani!
Es atvainojos, atvainojos, bet nekaitiniet Žani!
Kā var zināt to, kur citam sāp
Vienam sirdi sarauj otram dūri
Kā var zināt to, kā rītā būs
Ne jau visiem tūlīt vieglāk kļūs
Kā var zināt to, kas tev ir mīļš
Vienam meita patīk, otram māte
Kā var zināt, kad mēs beigsimies
Tikai pulkstenis vien tālāk ies
Kā var zināt to, ko nevar zināt
Kā var zināt to, kas jāzina mums
Vai šo pasauli var apstādināt
Visa dzīve ir viens jautājums
Uz tava lielā, maigā pleca
Var nolikt visu pasauli
Var nolikt nogurušo galvu
Var nolikt savu dvēseli
Ar tavām lielām, maigām rokām
Var pacelt augstāk debesis
Var pacelt mani prom un aiznest
Cik augstu citi nenesīs
Ar tavām lielām, zilām acīm
Var labi redzēt abus mūs
Var redzēt to, kā tas ir bijis
Var redzēt to, kā tas vēl būs
Tik vien es lūdzu, atļaujiet man dzīvot
Šo dzīvi, kā es dzīvoju līdz šim
Es nevēlos vairs rāpties stikla kalnā
Un katru rītu skriet līdz apvārsnim
Tik vien es lūdzu, atļaujiet man palikt
Šai pašā vietā liktens nolemtā
Es nevēlos, lai mani stumj un bīda
Tik vien es lūdzu, vairāk it nekā
Tik vien es lūdzu, tik vien es vēlos
Tik vien, tik vien, tik vien, tik vien
Tik vien es lūdzu, tev liktens lēmēj
Tik vien, tik vien, tik vien, tik vien!
Viegli kā lapas no koka
Smiltīs nokrita zvaigzne
Tieši no debesīm lejā
Tieši pie kājām man
Un tad man gribējās ticēt
Ticēt brīnumam lielam
Tomēr kad uzpūta vēji
Zvaigzne bij’ tūlīt prom
Tā jau tas notiek, tā jau tas notiek
Cerību iedod un pieviļ tūlīt
Tā jau tas notiek, dāvā un atņem
Ne jau par velti tās zvaigznes te krīt
Ne jau par velti tās zvaigznes te krīt
