Tik ciets kā rieksta čaula
Tik spītīgs tā kā auns
Uz ceļa nokrīt ābols
Un uzvedas kā klauns

Nevienam negriež ceļu
Neviena nebaidās
Līdz pagriezienā tumšā
Tas iekrīt lamatās

Ak vai, ak vai, ak vai
Ko darīt , kā nu būt?
Ir katram vienu reizi
Tas kritiens jāizjūt

Ak vai, ak vai, ak vai
Nu jāmāk dubļus brist?
Kas augstā zarā bijis
Tam nākas zemu krist!

Un tā viņš nabags mokās
Un savas bēdas sūdz
Un skatoties uz augšu
Mums piedošanu lūdz

Raud ābols gauži, gauži
Un nevar, nevar stāt
Jo likteni nav spējis
Neviens vēl pierunāt!