Tur, tajā spogulī es nepazīstu sevi
Tās acu līnijas nav šodien manējās
Bet es jau zinu, ka nav izvēles un smaidu
Tāpat jau tie, kam nebūs dots, to nezinās

Tā pielaikojot savas dzīves skaistās rotas
Šodienu ritēšu, kā laika upe rit
Līdz kāda feja mani pārvērtīs par tevi
Kad tornī pusnakts sitīs tieši divpadsmit

Es neesmu tā bilde uz tā vākā
Es neesmu tā zvaigzne krītošā
Es tikai garām ejot tajā ballē biju
Ar sirdi aizpogātā krūšu kabatā

Tur lejā sētā gaudo bruņinieku svīta
Un galdiem rībot ārā viļņojas viss gaiss
Bet nezina neviens, kas notiksies no rīta
Vai blakus apgūlies būs Dievs vai nelabais

Kad tornī pusnakts sitīs, zelta plīvurs kritīs
Un karaliene kaila prom uz mājām ies
Uz trepēm lēni izbirs baltās pērļu krelles
Un laiks uz vienu bezgalību apstāsies