Kā pamesta mašīna lielceļa malā
Kā māja bez logiem un rūtīm
Stāv sieviete ostmalas kvartāla galā
Ar lielām un apaļām krūtīm

Tai garām iet bērni ar šķelmīgu skatu
Un izliekas neredzam viņu
Iet vīri uz darbu un līdzi velk ratus
Un netīru sirdsapziņu

Bet sieviete smejas, ko vairāk lai saka
Tā sieviete taču ir galīgi traka
Tai acīs mirdz laime un nav tajās mieles
Stāv sieviete skaista uz Nabagu ielas

Ko vispār šī pasaule zina par dzīvi
Neviens taču negribēs stāstīt
Ko nozīmē dzīvot kā klaidonim brīvi
Un pusnaktī rensteles glāstīt

Kā pamesta mašīna sadurtām riepām
Stāv liktenis liеlceļa malā
Un nenorimst vēji zem tumšajām liеpām
Pat tad, kad šī dziesma ir galā