Ver durvis klusāk ciet, lai nesatrūkstas miers
Kas gurdos plakstus dus jau stundām ilgi
Kā sirdi nomāc sāpju smagums liels
Tā domas slāpē nebūtības migla

Pār galvu tumsas kapa smiltis brūk
Kaut būtu ceļi vēl kā senāk vaļā
Es laukā izietu pret sauli lūgt
Lai mirkli ļauj vēl pabūt zemē zaļā

Ver durvis klusāk ciet un nejautā vairs man
Aiz kura zemes raga grima sapņu barka
Daudz dzirdēts jau, kā trūkstot stīgas skan
Bet dzīves vekselim cik jāliek zīmogmarka?