Gribēju es jums ko svarīgu pastāstīt
Vienīgi jūtu, ka man negribas
Un ja es atklātu noslēpumu
Jūs uzzinātu, ka neko man negribas

Papus man saka: ”Ēd biezpienu brokastīs”
Tikai es jūtu, ka man negribas
Mammu reiz paklausīt ieteica omamma
Bet viņai teicu, ka man negribas

Man negribas, man negribas, man negribas
Aiz galda stūrī stāv mans vecais kontrabass
Tam iekšpusē dažas lietas sasviestas
Vilkt ārā tās man negribas

Vai ārā lietus, sniegs, vai saule spīd
Pa manu galvu domas slīd
Cik daudz ir pasaulē dažādu priekšnesumu sniegts
Mīlēts, piekauts, nozagts un skaļi smiets
Zināt neko no tā man negribas

Iet garām man meitene baltās kurpītēs
Pietupjās, piemiedz man, bet man negribas
Pēc tam aiz muguras nesmuki lamājās
Gribēju sadot tai, bet man negribas
Izmisums pārņēmis kaimiņus manējos
Saka lai vakarā klusāk es uzvedos. Man negribas
Vispār, es pateikšu, iestājies pilnīgais ārprāts
Jo vairāk neko man negribas