Lejā pie kājām man pilsēta urdz
Krāsaini uguņi virmo un laistās
Trokšņi vienveidīgā dūkoņā saistās
Kamēr nāk rītausmas starpbrīdis garš
Kamēr nāk rītausmas starpbrīdis garš

Mēness, mans draudziņš gar logu man slīd
Zvirbuļi, dūjas pie manis nāk iekšā
Vasarā skaisti mirdz dārzi, un ziemā
Jumti kā sniegoti kalngali spīd
Jumti kā sniegoti kalngali spīd

Septītā stāvā ir miteklis mans
Maziņa, šauriņa jumtistabiņa
Tomēr it omulīgs jūtos es viņā
Kā citkārt, kad kalnā viens biju es gars

Mākoņiem līdzi, kas aizlīgo tur
Laižos es pasaules tālēs un brīvē
Laime man spīd pašā dvēseles dzīlē
Brīnišķas ainas, kas iztēlē bur
Brīnišķas ainas, kas dvēselē bur

Septītā stāvā ir miteklis mans
Maziņa, šauriņa jumtistabiņa
Tomēr it omulīgs jūtos es viņā
Kā citkārt, kad kalnā viens biju es gars
Septītā stāvā ir miteklis mans
Maziņa, šauriņa jumtistabiņa
Septītā stāvā ir miteklis mans
Maziņa, šauriņa jumtistabiņa