Vējš stieplēs dzied, vējš klusi dzied pie sevis
Jau oktobrim uz pleciem lapas krīt
Šķiet, naktīs pīlādži redz sapnī tevi
Aiz viršu kalniem nākam, Sniegbaltīt

Tavs gaišais tuvums jūtams jau šiem kokiem
Bet, kāpēc man, ja es to dubultnieks
Ai, Sniegbaltīt, nāc pretī laika lokiem
Tev, atnākošā, jānes pirmais sniegs

No visiem brīnumiem tas visu pirmais
Un ne jau dubļi man var ticēt liegt
Pār gadu simteņiem tā pārslas virmo
Un pīlādžrūgtumam to nenoliegt

Kaut arī tagad saknēs rūgtums krājas
Viss ziedu maigums saglabāts tev tiks
Reiz nāksi tu no tālām pasakmājām
Un manī balta pirmreizība snigs