Čikāgas piecīši
Ģimenes chronika
Tev stāstīts, ka tavs vecaistēvs pret turkiem karojis
Pie Pļevnas dažiem Janičāriem galvas nocirtis
Viņš mājās pārnācis ar medaļām no cara apbalvots
Līdz mūžam beigām pagastā bijis labi ieredzēts
Tu zini - pasaul’s karā tēvs ir bijis strēlniekos
Viņš Tīreļpurvā nāves bailes dzinis vāciešos
Tēvs aizkāvās līdz Maskavai un atpakaļ pie Ventas
Tam piešķīra muižas zemi un ordeni pie lentas
Tev pašam gāja grūtāki, tu tikai mobilizēts
Un svešā uniformā kara mākslā iedresēts
Bet Kurzemē tev laimējās, jo tiki ievainots
Uz Vāciju ar kuģi pēdējo vēl pārvietots
Tu ieceļoji Kanādā un cirti mežā kokus
Tev likās dzīve šinī zemē nepazina jokus
Līdz ballītē tu satikies ar meiteni no Slokas
Tā labu saldskābmaizi cepa un siltas bij' tai rokas
Jums tagad pašiem ģimene un diezgan labi klājas
No sestdien's skolas bērni tikai piecniekus nes mājās
Tu dziedi vīru korī un piederi Vanagiem
Jums ezermalā māja, kura brīva no parādiem
Bet kādā dienā dēls, kurš vienmēr labi runāt prot
Tev paziņo, ka Latviju grib šogad apciemot
Tev lodes šķemba plecā sāk tik skaudri sāpēt tad
Šo jautājumu cerēji viņš neprasīs nekad
Tu pūlies dēlu atrunāt, tad sāc(i) lamāties
Dēls kliedz - ar veciem cilvēkiem ir grūti saprasties
Tu sauci sievu palīgā, tu velti viņu sauc
Jo sieva tanī brīdī saldskābmaizes mīklu jauc
Kad vakarā viss kluss ir beidzot mājās palicies
Ar vodkas glāzi sievai blakus esi apgūlies
Un pirms tu iemiedz, pārdomā - vai tiešām kļūsti vecs?
Un sirds tai brīdī vairāk sāp kā lodes skartais plecs