Vienreiz Šreienbušā ziemas naktī pažars izcēlās
Kādai pārkurinātai mājai verandiņa aizdegās
Skanēj' vaimanas un klaigas: "Vajag pažarniekus saukt!"
Lai gan ziemas laikā tiem ar zirgiem nebij' viegli braukt

Zvaniem skanot, ratiem grabot, zirgu krēpēm plīvojot
Drīz jau pažarniekus redzēja ap stūri lidojot
Spožas ķiveres tiem galvās, kājās gari apavi
Rokās šļūtenes un cirvji ugunsgrēkam gatavi

Tie bij' Šreienbušas pažarnieki, leģendārs to spars
Jo tiem visiem sirdīs mājoj' riktīgs pažarnieku gars
Vai tā māja bij' vai šķūnis vai tik' telefona stabs
Viss, ko pažarnieki dzēsa, vienmēr beigās bija slapjš

Pēkšņi kāpējs trepju galā sauc: "Mums ūdens aptrūcis!"
Vecākais no dzēsējiem kliedz: "Ūdens pumpis aizsalis!"
Brandmajors aiz liеlām dusmām sirmo ūsu galus grābj
Jo viņš redzēja, ka pažarnieku gods uz strīpas stāv

Kliedz viņš pavēli tik spalgu: "Vīriеm vienā rindā stāt
Visiem platās pažarnieku jostas tūliņ atpogāt
Un pēc komandas - viens, divi, pēc kā tūlīt trīsi nāk
Katrs pažarnieks lai špricē kā no bērnu dienām māk!"

Tie bij' Šreienbušas pažarnieki, leģendārs to spars
Jo tiem visiem sirdīs mājoj' riktīgs pažarnieku gars
Vai tā māja bij' vai šķūnis vai tik' telefona stabs
Viss, ko pažarnieki dzēsa, vienmēr beigās bija slapjš
Kā mazs epilogs šai dziesmai, veranda tika izglābta
Slapjās klavieres un tahta tikai mazliet bojāta
Tik' no pažarnieku enerģijas izdauzīts viens logs
Bet no rīkiem ugunsdzēšamiem bij' nokaltis gumijkoks

Tie bij' Šreienbušas pažarnieki, leģendārs to spars
Jo tiem visiem sirdīs mājoj' riktīgs pažarnieku gars
Vai tā māja bij' vai šķūnis vai tik' telefona stabs
Šreienbušas pažarniekiem spiediens vienmēr bija labs