Vai tev atmiņā vēl mazais kuģis Neibāde
Kas no Rīgas uz Saulkrastiem reiz bij' satiksmē?
Būvēts gadsimtu mijā un ūdenī laists
Tas spītēja vējiem, tas bija jauns un skaists

Vai tu atceries vēl, vai tu atceries vēl
Kuģi Neibādi, Baltijas viļņus kas šķēl'
Vai tu atceries vēl, vai tu atceries vēl
Kuģi Neibādi, Baltijas viļņus kas šķēl'

Brauca lielkungi, baroni, rēderi ar'
Brauca zemnieki, kalpi un rokpeļņu bari
Kravā kā kuro reizi, kas vedams nu bij’
Reiz siļķes, reiz milti, reiz kokvilnas dzijas

Ilgus gadus tas dienēja - lietus vai sniegs
Bija apkalpes lepnums un kapteiņa prieks
Cauri vētrām to vadīja zvaigznes, kas mirdz
Bija mājvieta tiem, kam pēc jūras alkst sirds

Vai tu atceries vēl, vai tu atceries vēl
Kuģi Neibādi, Baltijas viļņus kas šķēl'
Vai tu atceries vēl, vai tu atceries vēl
Kuģi Neibādi, Baltijas viļņus kas šķēl'

Bet kādā rudeņa naktī bij' septembris spirgts
Kuģī Neibāde lādēts bij Zviedrijas spirts
Lūkas aizmirstas, atstātas vaļā tās bij’
Viļņi augsti un ūdens drīz iekšā tur lij’
Spēji sasvērās kuģis un sāka tas grimt
Visur kliedzieni, panika nestāja rimt
Nedaudz mirkļu un ūdeņu dziļu tas ņemts
Tikai retam šai naktī bij' izglābties lemts

Vai tu atceries vēl, vai tu atceries vēl
Kuģi Neibādi, Baltijas viļņus kas šķēl'
Vai tu atceries vēl, vai tu atceries vēl
Kuģi Neibādi, Baltijas viļņus kas šķēl'

Ļaudis gaidīja ostā, kad kuģis reiz brauks
Velti raudzījās tālē gan rad'nieks, gan draugs
Tikai pelēkie viļņi un vējš brāzieniem
Likās stāstām par Neibādes likteni tiem
Tikai pelēkie viļņi un vējš brāzieniem
Likās stāstām par Neibādes likteni tiem

Vai tu atceries vēl, vai tu atceries vēl
Kuģi Neibādi, Baltijas viļņus kas šķēl'