Kāds svētdienas rīts un dievkalpojums beidzas
No Ģertrūdes baznīcas plūst ļaužu bars
Tie katrs savās dienas gaitās steidzas
Tik zēns pie tēva rokas pieķeras

Ak, saki, tēt, vai tiesa tas, ko šorīt
Mums jaunais mācītājs te stāstīja
Ka šī ir tikai pārejoša dzīve
Un, ka debesīs būs īstā Latvija?

Vai debesīs būs viss kā vecos laikos
Vai tur būs Staburags un Liepavots
Un lakstīgalas dziedās lazdu krūmos
Un prieks būs visiem atkal sirdīs dots?

Vai bērni būs tur visi vaigiem sārtiem
Vai tēvs un māte katram bārenim
Un nabagus pie veciem baznīcvārtiem
Tik Rozentāla gleznā redzēsim?

Vai vecās, sabrukušās lauku mājas
Vai kāds no jauna debesīs tās cels
Un aizaugušās birztalas un pļavas
Vai tās pēc pirmā lietus atkal zels?

Tēvs brīdi domā – kā lai bērnam atbild
Vai jautājums ir vispār atbildams?
Vai stāstīt pelēcīgo patiеsību
Vai ļaut, lai iet caur dzīvi sapņodams?
Varbūt, ka debesīs tas viss būs priеkšā
Tad priecāsimies, ko mums debess dod
Bet, pirms tur nonākam ar dievpalīgu
Mums Latvija virs zemes jāatrod
Bet, pirms tur nonākam ar dievpalīgu
Mums Latvija virs zemes jāatrod