[1. pants: Ods]
Es ceru, ka mana vecāmāte kādreiz piedos
Par to, ka neceļu klausuli un nedalos vairs priekos
Klausule tik pīkst, es ar pašu velnu skrienos
Spogulis ir vainīgs, paša mājās jūtos ciemos

Es un mana sirds, nenodzīvosim līdz simts
Jo pie visām manām problēmām ir vainīgs vienmēr cits
Es naudu zīmēt māku, bet tā laime paliek skice
Bet es negribu to skaidrot, tāpēc, lūdzu, mammu tici man

Ka viss ir labi, pat ja redzi mazliet cauri
Tām durvīm, kas var aizvest uz to manu stulbo pauri
Nāk un iet prom daudzi, mani depresīvie draugi
Kas vienmēr nāk un prasa: "Kad tu mājās beidzot brauksi?"

Es to nezinu, bet liekas, ka par vēlu
Lai kādam lūgtu uzklausīt, kas naktīs tur mani vēlu
Jo Valters ir tāds tips, kas paņem uzdzen visiem bēdu
Un tad lāpa visu brūces, kad jau sen ir nedaudz par vēlu

Smilšu trauks ir pusē, metu ārā sapņus vecus
Tāpēc skrienu pakaļ šim, kamēr es šajā dzīvē esmu
Nāve gariem pirkstiem aiztiek iesaldētos plecus
Jā, man daudzus nākas pamest, lai es nejustu, ko nesu
Mazais puika nekad neskrien uz to varavīksni
Jo otrā pusē tikai meli un vēl varasvīri
Visu mūžu gribēju uz Zemes izjust paradīzi
Bet, jo es tiku tālāk, sāku redzēt vairāk parazītu

Parasta dzīve, varbūt tur ir Oda visums
Varbūt tur mani nepārņems ne bailes, ne izmisums
Plūstu pa to straumi, gaidu savu ūdenskritumu
Bet nomirt kopā ar Odu, tā nav izvēle, bet likums

Esmu pārāk dziļi, neglābiet vairs mani
Pat, ja izglābs tikai vienu, jā, tāpat mēs mirsim abi
Mammu nestreso, es teicu: ''Viss ir labi''
Divdesmit nelasītas ziņas un vēl neatbildēti zvani

Esmu skapja puika, jo tur nejūtos tik viens
Blakus paraloni un līme, plus vēl četras šauras sienas
Cauri karstām vasarām un drupačām no ziemas
Vecīt, izejot pret zemi, viss ir trakāk nekā liekas

Ja es mīlu tevi tagad, tad tevi mīlēšu tevi arī vēlāk
Tas diemžēl arī attiecās uz asarām un bēdām
Tinte man uz kājas atstāj mazāk vietu rētām
Mans mērs ir gandrīz pilns, bet es turpinu ar dēkām

Jā, es jūtu daudz un vienmēr turu to pie sevis
Ja es nebūtu tāds egoists, tad būtu lielāks melis
Ja es nesu lielu bagāžu, labprāt atstātu to pie tevis
Bet man dzīvei vairs nav jēgas, ja tā jādzīvo bez tevis
Man ir daudz plānu, kurus nezinu līdz galam
Nesaprotu norādes, es daru to pa savam
Dienas beigās gribu pievērsties kam labam
Kas kādam liks par mani skumt, kad būšu es pa galam