[1. pants]
Godīgi sakot, es pat nezinu, kā iesākt
Jo negribu es Tavās acīs justies nekad tiesāts
Es zinu, ka Tu domā, ka es pašlaik eju sviestā
Jo es skrienu pakaļ sapnim drošas nākotnes vietā
Bet tas ir kas lielāks kā liekas, es to jūtu savā miesā
Dvēselē man beidzot miers, kad pūlis ņem ar rokām sviežas
Oža kasešu laiki, tagad esmu nedaudz lielāks
Un Tev tagad varu pateikt, cik tam roka labi spiežas

Vai - arī to, ka viņam patīk, ko es daru
Daudzi elki klajā starā par manu lielo darba sparu
Bet - viņi nezin', ka pilnīgi viss, ko varu
Radies, attīstījies, dzīvo tik caur pieskārienu Tavu, mammu

Es Tevi mīlu un es zinu, ka Tu baidies
Jo pa ceļu, kuru eju, tikai retais spējīgs aiziet
Priekšā dziļa migla, tāpēc saules vārdus kaisiet
Lai vai kas ar mani notiktu, es lūdzu, lai jūs gaidiet mani

Mājās
Jo es apsolu, ka būšu drīz
Savu prātu nemāku saudzēt, patīk man to pārāk dzīt
Prom no šitās kastes, būšu ārā un brīvs
Es zinu, ka man sanāks, un nav man prātā muļķības
Jo tas reps - tas manī dzīvo, tas ir viss, ko es vien gribu
Hobijs rakstīt atskaņas pārtapa par manu dzīves stilu
Piedod, zvana vietā varbūt saņem īsu ziņu
Jo, kad nestrādāju vai neguļu, es kopā rīmes pinu
Jo es gribu sasniegt augšu vairāk nekā savu elpu
Ja dabūtu par to maizi, es ar jums to kopā šķeltu
Gribu darīt daudz, varbūt kādam kļūt par elku
Gribu, lai Tu jūti, ko es jūtu, tāpēc Tev šo dziesmu veltu

Zinu - laiks nav bezgalīgs, un pieaug tikai vecums
Un, jo palieku vecāks, paliek būtiskāks man maka treknums
Un manējais ir plāns, uz nomaksu mans MacBook's
Bet es vēlos, lai, redzot mani uz stage, Tev ir lepnums

Kad daru, ko es mīlu, pat ja tas man nedod bakalauru
Gribu justies vājš un zvanīt Tev, kad neviena blakus nav
Nesu lielu bagāžu, no stresa ārā matus rauju
Dažreiz manas šaubas pārvērš ceļu par manu kapa lauku

Iespēja, ka nesanāks kā Odam, vēl ir liela
Laiks nav bezgalīgs, man drīz būs jādomā par savu sievu
Nelūdzu es naudu, nekrītu ceļos es dēļ Dieva
Bet es lūdzu Tavu atbalstu, kad galvu situ pret sienu

Atceries to puiku, kas pēc skolas taisīja bītus?
Līda skapī repot, neko citu negribēja īsti
Viņš vēl ir tepat, kopš tā pirmā skolas brīža
Kopš tā paša pirmā bīta, sākās īstā mana dzīve
Es gribu, lai Tu redzi, kādēļ esmu par to starā
Dzirdēt te to troksni, kad es bļauju pūlim: ''Skaļāk!''
Es zinu, ka Tu gribi, lai man dzīvē vienkārši sanāk
Bet es nevaru izgāzties, ja dzīvoju pasaulē savā
Mikrofons man špička un pūlis liela bumba
Ar saviem vārdiem vienoju it visus, kam ir tumba
Protams, ja man nesanāk, no dzīves jāsaņem ir dunka
Bet es gribu būt labākais, tāpēc lieku šajā stundas

No savām dienām un arī savām naktīm
Beigšu runāt, jo ticu, ka Tev ir daudz man, ko prasīt
Bet viena lieta, ko es vēlos Tev vēl sacīt
Es ceru, ka kādu dienu redzēšu lepnumu Tev acīs