(intro)

(1.pants)

Kārlis bija sešpadsmit gadīgs puika, kas gribēja sapņot
Ka no citiem atšķirīgs, un par dzīvi vairāk saprot
Katru brīdi mainās skatlogi, kad pa brīvībeni dod ar savu busu
Tas viņu ved uz centru. Klusi

Pa ceļam uz skolu pamanot, ielā mentus iemetot centus turzā kādam ubagam
Zem cepures austiņas secondhand, skaņa burzās, bet tur skan Tupaks
Un viņš domā, no kurienes rodas nabadzība

Piecas minūtes no pieturas, jau klāt klasē, zvans
Savāc klades gans, „Apkārt tik avis man!”
Viņš tic tam pavisam
Un amizanti vēro pasauli
Kas caur viņa acīm vēl nav salauzta

Stundas garas un pelēcīgas
Kā parastam grēcīgam ofisa darbiniekam
„Labi ka tiekam kaut pie starpbrīža!”
Ar cīgu mutē aiz stūra runā huligāns
Džeku barā, kas sāk atgādināt partiju

Viņš arī daļa no grupas
Negribot sajusties tupi
Velk lēni dūmu un savu sajūsmu
Novelta skuķiem

No paralēlklases, īpaši Katrīnai, tumšmatu dailei
Sirds mudina Kārli: „Nu taču, aizej, pasaki ka vēlies viņu satikt!”
Bet līdzko par to iedomājas, tā Kārlim gaisā mati
Labāk gaidīs, kamēr Katrīna pie viņa atnāks pati
Bet tā liegi dodas prom un neatskatās arī

(piedz.)x2
Tie mirkļi mums iet garām
Mēs eksistējam katrs savā salā
Un kur nokļūsim galu galā
Es esmu gatavs iet pie tevis, bet vai tu pretī panāksi?

(2.pants)

Paiet gadi desmit, Kārlis vada biznesu
Mugurā dizaineru veidots krekls uzvalks un bikses
Vakarā izrādes, dzēriens, kino, koncerts vai fitness
Un dažkārt privātas pokera sesijas, kur likmes

Mēdz viegli pārsniegt ikmēneša atalgojumus ārstiem
Taču Kārlis nav ceļa galā, viņam viss tikai sācies
Pēc pāris minūtēm svarīga tikšanās ar vācieti
Kas uzņēmumu varētu virzīt ārpus Eiropas rāmjiem

Bet patlaban Kārlis svīst, lai ko darītu, krīt nostalģija
No galvas neizmest tīņu gadus un Katrīnu

Līdzīpašniekam Mārim palūdz diskusiju vadīt
Runas par eksportu uz Japānu, Koreju, Ķīnu, Bali
Mārim lieliski sanāk, viņā var attapību manīt
Parakstīti līgumi, rokasspiedieni, vīns un barība
Noskaņojums fantastisks, laiks iet ārā uz cīgu starpbrīdi
Kārlim šķiet: "Derētu atmest, bet pēc veselības manīs"

Pāris frāzes, pāris domas
Pāris žesti - Māris stāsta, Kārlis joko

"Labs ir veči, tagad uz darbu!"
Māris saka ar grimasi skarbu
Bet Kārlis zin, ka tas viņu neskar un dodas uz parku

Pa ceļam manot lūdzēju
"Piedod, nav naudas, ko dot"
Kārlis atbild un aiz kvartāla prom
Parkā uz sola tver pārdomas, kurās noslīgt līdz paraugās aiz žoga
Atpazīstot sevi puikā gausi pārnākot no skolas

(piedz.) x2
Tie mirkļi mums iet garām
Mēs eksistējam katrs savā salā
Un kur nokļuvām galu galā?
Es esmu gatavs iet pie tevis, bet vai tu pretī man nāci?