[Verse 1: Kastrācija]
Mani pameta draudzene, bet tas nav nekas
Viņa mani sita, un ļoti sāpēja tas
Tādēļ mana vēlme dzīvot lēnām atgriežas
Kad dalīja laimi, dievs man atstāja atliekas
Kāpēc visi cilvēki man apkārt ir tik neglīti?
Ieraugu es tavu seju, un man paliek pretīgi
Kastrācija, uztaisīsim kopā, lūdzu, selfīti
Netuvojies man, es savādāk norīšu žileti
[Verse 2: Hartbreix]
Žilete, kas bija tavas mammas skuveklī
Tagad ir manā kuņģī, un liekas, tur būs puve drīz
Nodzīšos un galu galā nomiršu es rudenī
Mani kremēs, un es tikšu pārdots tā kā suvenīrs
Manu galvu pieliks pie sienas pie citiem dzīvniekiem
Viņi nerunā ar mani, ļoti klusi tie man šķiet
Nesniedzu tev atbildi, kad tu man prasi, kā man iet
Vai tu aizmirsi, ka esmu sunis, māku tikai riet
[Verse 3: Hartbreix]
Manā pasaulē tu spēlē durakus ar duraku
Vairāk nekā sievietes es mīlu savu kulaku
Zinu, ka tu gribi mani nošaut tā kā mulatus
Kuri lasa kokvilnu vēl lēnāk nekā grāmatu
Ēdu saindētus ābolus kā pasakās
Man zivis nepatīk, bet mielojos ar asakām
Simtuviena dalmāciešu kuce manā Vacapā
Šauju savus bērnus tavā vecmāmiņā, Gratatā
[Verse 4: Katrācija]
Nezinu, kā dzīvot, nezinu, ko darīt savādāk
Pats par savu slepkavību samaksāšu Bitkoinā
Sapnī mana galva pret asfaltu atkal atsitās
Drīzumā šī problēma pārvērtīsies par realitāti
Šodien atkal raudāju un raudāšu vēl rīt
Zinu, Tupaks skatās uz mani no debesīm
Bet es nespēšu viņa misiju izpildīt
Jo mans īstais uzdevums patiesībā ir sūds