Balts sniedziņš snieg uz skujiņām
Un maigi dziedot pulkstens skan;
Mirdz šur tur ciemos ugunis
Un sirds tā laimīgi pukst man

Man ir, it kā kad paceltos
Gars augstumos, kur debess telts
Ir pulcējusi eņģeļus
Kur āres spīd kā spožais zelts

Es saprotu, es sajūtu
Ka šeit uz zemes spodrība
Tas augstākais, ko mums var dot
Un skaidram būt ir godība

Ai, māmiņa, tik laba tu
Tu mani baltu mazgāji
No acīm skūpstot asaras
Man svētku drānas uztērpi

Ai, māmiņa, vai mūžīgi
Es varēšu tāds skaidrs būt
Jeb vai būs liktens nolēmis
Man citādam virs zemes kļūt?

Balts sniedziņš snieg uz skujiņām
Un maigi dziedot pulkstens skan;
Mirdz šur tur ciemos ugunis
Un sirds pukst aplaimota man