Ar aizvērtām acīm, kur zālē guļ rasa
Kā asaras tikko kā noraustas nost
Tur nezāle vienmēr aug stipra un asa
Jo tur, kur ir laime, var būt arī posts

Es stāvu pie rītausmas durvīm un gaidu
Kad vērs viņas vaļā un aicinās iet
No kājām tad rasa man noskalos naidu
Un vējš manas acis vērs lēnītēm ciet

Es iešu ar aizvērtām acīm uz priekšu
Kur nezāles kājās tik sāpīgi dzels
Ar pēdām pret zemi tās putekļos triekšu
Līdz atkal jau galvu tās spītīgi cels

Es iešu ar aizvērtām acīm uz priekšu
Kur nezāles kājās tik sāpīgi dzels
Ar pēdām pret zemi tās putekļos triekšu
Līdz atkal jau galvu tās spītīgi cels

Es redzēšu tikai ko sirds mana saredz
Un zināšu tikai ko sirds mana zin’
Kad rasu no rītiem nāk saule un sadedz
Es zinu mans bruņinieks uzvaru svin

Ar aizvērtām acīm, kur zālē guļ rasa
Kā asaras tikko kā noraustas nost
Tur nezāle vienmēr aug stipra un asa
Jo tur, kur ir laime, var būt arī posts
Es iešu ar aizvērtām acīm uz priekšu
Kur nezāles kājās tik sāpīgi dzels
Ar pēdām pret zemi tās putekļos triekšu
Līdz atkal jau galvu tās spītīgi cels

Es iešu ar aizvērtām acīm uz priekšu
Kur nezāles kājās tik sāpīgi dzels
Ar pēdām pret zemi tās putekļos triekšu
Līdz atkal jau galvu tās spītīgi cels

Es iešu ar aizvērtām acīm uz priekšu
Kur nezāles kājās tik sāpīgi dzels
Ar pēdām pret zemi tās putekļos triekšu
Līdz atkal jau galvu tās spītīgi cels