Notis pie notīm uz augšu vien aizskan
Viena pie otras tās viegliņām zib
Visi šai pasaules mūžības rītā
Mazlietiņ vairāk un vairāk ko grib

Turpinās līniju melnbaltie raksti
Vectēva meldiņu stabules pūš
Dziesmas jau nevar tā vienkārši beigties
Dziesmām ir deviņu cilvēku mūžs

Notis pie notīm ceļ rītu uz augšu
Sirdis pie sirdīm kā asteres zied
Dziesma jau nebeidzas pēdējā pantā
Klusums jau pieder vien tiem, kuri dzied

Turpinās vasaras, rudeņi, ziemas
Turpinās pusnaktis, dienas un rīts
Ver savu noslēpto balstiņu vaļā
Dziedi un dejo šim virpulim līdz

Vēji jau nebeidzas mežmalā klusā
Aizskrienot tālāk tie citādi pūš
Dziesmas jau nevar tā vienkārši beigties
Dziesmām ir deviņu cilvēku mūžs