Visas upes ledū kaltas
Klusā, ilgā zemes miegā
Vakarēnas zili baltas
Līst no egļu zariem sniegā

Debess lokā, viegli trīsot
Pavīd pirmo zvaigžņu bālums
Un pa krēslas brīdi īso
Sastingst dzestrais zemes tālums

Logu acīs uguns dzirkstī
Tumsā metot gaismas tiltu
Kā no tuva drauga pirkstiem
Sirdī ielīst saules siltums