Es ceru, ka kādreiz man dārziņš būs
Kur nevītīs rozes, un nesāpēs sirds

Reiz ziedošā dārzā es iegāju
Un plaukstošu rozi tur ieraudzīju

Es sacīju rozei: "Cik skaista tu!
Kaut mūžam priekš manis tu ziedētu!"

Bet likten's bij' lēmis man projām iet
Un atstāt šo rozi, kas brīnišķi zied

Kad pārnācu mājās - rozes vairs nav
Es vaicāju dārzam: "Kur palika tā?"
Es vaicāju dārzam: "Kur palika tā
Kur palika roze visskaistākā?"

Dārzs čukstēja klusi: "Par vēlu tu nāc
Kāds cits to jau noplūca neaicināts"

Un tomēr es ceru, ka dārziņš man būs
Kur nevītīs rozes un nesāpēs sirds
Es ceru, ka kādreiz man dārziņš būs
Kur nevītīs rozes un nesāpēs sirds