Lētu uzvedību nepaslēpt aiz dārgām drēbēm

Nespējot iztikt bez tiem, zem veciem izdzimteņiem
Lapsa gulēja uz veciem lauriem šiki, bez prieka
Pēdējais mielasts pie Dieva vai pikniks zem liepas
Vilka majestātiskas drānas, būdama plika zem miesas
Kompleksi paslēpti aiz tonālā krēma kaudzes
Vecpilsētā morālu ērmu daudz
Ja viņi domā, tad domā par lētu naudu
Alkatība – it kā dolārus ēstu ļaudis
Un Lapsa zina šo spēli – senu kā vēsture
Aiztaisot acis, saplēst segu kā vēstuli
Skrāpēt muguru, ritmiski elsot pie auss
Ne pustukšs, ne puspilns – šis kauss ir sauss
Rīti viesnīcu numuros, naktis pilnīgā komā
Dzīvi viesībās uzturot, Lapsai viltīgas domas:
Rētas aizšūt ar banknotēm un baudīt espresso
Visu cilvēks spēj piedot. Piedod, mīļā, Es neprotu

– Lapsa
Nejūt neko
– Un tagad ir vienalga
Jo mēs esam prom

– Lapsa
Skatās Tev acīs un nejūt neko
– Un tagad ir vienalga
Jo mēs esam prom
Piepīpēts dzīvoklis. Filma ar Marlonu Brando
Izšķērdīgs smaids un lūgums: “Atnes man Blondo”
Pēc divām stundām atlido viesi no Londonas
Viņa uzklups tiem virsū gluži kā kondors
Lips pie kakla kā korķi, baudīdama kaviāru
Saņemtās dāvanas būs Konstantīna dāvinājums
– jo abiem ir pa ceļam
Saviesīgi un uz leju. Paņem cīgu vēl un ejam
Lielākā vafelē kā plombīra saldējums
Šūpojas tā, ka izsit no orbītas planētu
Uz galda tik daudz kartes it kā gatavo apvērsumu
Tās nav tās kartes, kurās sameklēt patvērumu
Kļūst spontāna kā vulkāna izvirdums
Zinot, ka paslēpies aiz uzvalka izvirtulis
Pretīgs un atkal lopā ko zoofīls
Tu dzīvo to, ko izvēlies. Rīts nebūs kolorīts

– Lapsa
Nejūt neko
– Un tagad ir vienalga
Jo mēs esam prom

– Lapsa
Skatās Tev acīs un nejūt neko
– Un tagad ir vienalga
Jo mēs esam prom
Pēc cik džointiem satiekamies, mīļā?

"Nekad neviens mūs tādus vairs ottreiz nesastaps"

“Kā Es Tevi pīpēšu! Kā Es Tevi pīpēšu! Kam nav gandžiņas, kam nav gandžiņas, tas lai pīpē spaisu..” Дура