Ipstens Kūns velk vairāk masku nekā Stenlijs Ipkiss
Nē, nav izlepis mūlis un bez dārga Bentlija iztiks
Netīk kačātas krūtis, kuru lūpas krāso etvijas lipstiks
Vai būt bārā, laizot grīdu, kur brendijs izlijis
Viņa maskas piesedz to, kas tam netīk, ko tas domā
Dekādes pieredze. Rokas netrīc, kad dodas lomās
Tās maskas tam sasien mēli kā Eskobāra padotie
Melojot, netrīc vaibsti. Seismogrāfi badoti tiek
Maskas zīmē Glāzgovas smaidus. Sirdī rievas skrāpē
Kad tas jāsmaida tiem, kas sevī cītīgi vielas krāmē
Aicina lejā, kur vietas līdzīgas kā Pandoras lādē -
Dionīsa karnevāliem, skaļu kantoru ballēm
Vairāki vārdi, dažādi stāsti, maskas kā otra āda
Spirta smaka, dūres, lamas, apmīzti poda vāki
Naida lūgsnas, lai to, ko žēl pazīt, soda ar nāvi
Roku piesegtas brūces, kurās sāpīgi koda pāvi

Tā ir daļa mana stāsta. Daļa manas vides
Kur sapnis ir lāsts, jo vidi vada paradigmas
Kur līdzcilvēki dzīvo ciklā kā menstruācijas
Ķerot vien sliktus viļņus kā mentu rācijas
Ar dogmām un kokaini uztverē kā entu nācija
Citu sapņus noliedz un maina dēļ centa grācijas
Maskas slēpj patiesību, kad kropli prāti to kāri piesmej
Slēpj mīlestību, jo atklātība rētās sāli ieber
Pieklusina domas, kad tām vajag skanēt visskāļāk
Kaunu, kad jāmelo, ka rokas darbu varēs, viss saknāks
Piesedz rētas, zilumus, par ko pateicībā noliecu acis
Bet, piesedzot, tie nedzīst un patiesību noliedzu pats
Esmu jauns. Mani skeleti skapī vēl ir dzīvi
Jo parakstus piespiedu līgumiem vilkuši krīti
Ja atļautos vēl tādus, ātrie maisā būtu likuši līķi
Un būtu ņēmis vēl vairāk galus nekā kritušie Līvi
Neesmu bende! Laiks noraut masku!
Neesmu Stenlijs! Laiks noraut masku!
Rīga nav Gotema! Laiks noraut masku!
Cilvēkam jābūt pašam, ne kādam citam citu dēļ!
Spītējot citu prātu aptumsumus un tumsu!
Laiks noraut maskas! Sev, ne jums

Es nespēlēju jūsu teātri. Neņemu lomas drāmās
Bet esmu daļa tās jūsu maskarādes, kad dodos ārā
Esmu labāks aktieris par jums visiem. Goda vārds!
Lieku soļus kā sapieri, kas ar nāvi flirtēt dodas rāmi
Vārdus izvēlos kā pravietis, ja pārliecību soda sārts
Vai gribu pildīt karieties, kas ved, kur lokas nārsts
Maskas pieskaņotas citu domām, tumšās krāsās
Tās kā kamuflāža, bet tas, kas slēpts, dusmās vārās
Tās ir maskas divdesmitčetri septiņi, ne puslodzi
Kā Hārvijam Dentam, kam vien pa pusei tēls uzposts
Ja es tās norautu, Tu mani nepazītu, draugs
Man to nebūtu, ja atklātība neprasītu daudz
Maskas mezglo mēli, ēst kad prasa cilvēka sirds
Tad tas mirst badā lēni vai izvēlas šļirci
Tāpec rauju tās nost, koferus ar rūpi kravāt sāku
Līdzi neko lieku. Maskām skādēju rūmi bagāžā
Dzirdu, kā skapī raud kāda dāma un skrāpējas lauva
Tur skan kaut kādi lamuvārdi, lāsti un lādējas nauda
Kabatās, kurās paslēpts kāds kortelīts, tā šķiet
Bet negribu to vairs kā manu daļu, un skapi slēdzu ciet!
Man bija grūtības dažas, kuras es pārvarēju pats
Tagad kastēs, bēniņu stūrī, guļ salādētas maskas
Kā apklusināt skeletus skapī, parādija laiks
Smaidu bez kauna, jo rētas mani padarīja skaistu!