I
Es negribu dzert ar jums, nē
Negribu laist jūs tuvu, nē
Negribu dzert ar jums, nē
Vienam tik labi būt, bet

Pēdējie bohēmas akordi izskan bez manis, un tas man ir zināms
Pacani jūt, ka man viss ir līdz kaklam, bet zina, ka es iešu dziļāk
Un zina, ka mani var savaldzināt ar to visu, kas pavairo kapacitāti
Jo iespaidu nevar gūt patapināti. Mans atteikums nu būtu banalitāte

Džins ar toniku. –
Es nedzeru, ne ne, man tā ir disharmonija
Bet šoti ātri kā instastoriji
Un pacani kļūst skaļāki par filharmoniju

Urbānie vandāļi apglezno sienas kā freskas
Mēs kustamies taksī un ievelkam ķekšus tā, it kā mēs pildītu testu
No bāra uz bāru; nodzertās acis ir puvuši ķirši
Pacani dzer, pacaniem sāp, it kā tiem iedzeltu irši

Ja jūti sāpīti, tad ielej tiem un nejautā
Es arī gribu aizmirst visu, jā, bet ne jau tā
Mani pacani ir pudeles taipusē –
Hz, vai viņi tur noslīkt grib vai tusēt
Mani pacani man saka, ka man jāņem
Mani pacani man saka, ka man jāņem
Mani pacani man saka, ka man jāņem
Mani pacani man saka, ka man jāņem

II
Pacani saka, ka jāņem
Pacani saka, ka jāņem
Pacani saka, ka jāņem
Mani pacani saka, ka jāņem

Pacani saka, ka jāņem
Pacani saka, ka jāņem
Pacani saka, ka jāņem
Mani pacani saka, ka jāņem

Lai iepazītu cilvēku, ar viņu vajag iedzert;
Un savējos es pazīstu – mūs vieno labas lietas
Te svešais nesaprot ne zilbes, nē, no mūsu filmas
Es neskatos uz tavu čiku, es tur biju pirmais
Un es iziešu no šīm lamatām – skaidrs
Bet tas diez vai ko maina

Pacani saka, ka jāņem
Pacani saka, ka jāņem
Pacani saka, ka jāņem
Mani pacani saka, ka jāņem
Pacani saka, ka jāņem
Pacani saka, ka jāņem
Pacani saka, ka jāņem
Mani pacani saka, ka jāņem