Izslēdz gaismu manā telpā, aizver logus
Tūkstots gaismas gadi pārvērtušies ir par slogu
Viss ir palicis tik trausls, tāls, nesasniedzams
Viss ir izžuvis, cik sauss, garīgi nepietiekams

Tumsa ielauzusies telpā, pārņem seglus
Motors apstājies, neatpiņķerēt šos mezglus
Neredzam mēs ceļa galu, ceļš ir galā
Lielā sirds nogurusi, tā grib stāties malā

Vai Tu vēl atceries to mūsu pavasari - februārī
Zem kājām slapjš sniegs, bet virs mums - negaisi

Vai Tu vēl atceries to mūsu pavasari - februārī
Zem kājām slapjš sniegs, bet virs mums - negaisi

Viss ir iemanīts pret vājumu, ķermenis dērdz
Vai, Tu atceries kā izskatās mans gribasspēks
Jā, iespējams, par to vēlāk kāds kaut ko runās
Bet pagaidām visas ieceres paslēptas ir zem bruņām

Es atkal atgriežos savā zemākajā punktā
Es esmu tur, kur mana naivā māksla atkal burā
Nekādi drošības spilveni manā ceļā pret sauli
Nekādi drošsirdīgie tēli, tikai salauzti kauli
Kur palikuši sniegpulkstenīši, kurus sēju pavasarī?
Tikai rūgtas atmiņas, pārpildīti ledusskapji
Te sen jau vajag izslēgt gaismu, aizvērt logus
Mana izdomātā telpa piepildās ar smogu

Vai Tu vēl atceries to mūsu pavasari - februārī
Zem kājām slapjš sniegs, bet virs mums - negaisi

Vai Tu vēl atceries to mūsu pavasari - februārī
Zem kājām slapjš sniegs, bet virs mums - negaisi

Vai Tu vēl atceries to mūsu pavasari - februārī
Zem kājām slapjš sniegs, bet virs mums - negaisi

Vai Tu vēl atceries to mūsu pavasari - februārī
Zem kājām slapjš sniegs, bet virs mums - negaisi

Negaisi
Negaisi
Negaisi