[Ievads]
Pārdaugava
Ozols
Pēdējā pilsēta pilsētā

[1.pants]
Mani sauc Ģirts, es nāku no tās pilsētas daļas
Kur ienāk tevi ielenc piecstāvu mājas
Tur nav atmiņas par komfortu vai labāku dzīvi
Tur ir melnbalti pagalmi kas projektēti blīvi

Tur ir sava noskaņa un sava bohēma
Tur ir savi ideāli un dienas shēma
Primitīvām lietām šeit tiek piešķirta liela vērtība
Un vienkāršība netiek nekādi ierobežota

Jā, es atceros to dienu kad mēs šeit ievācāmies
No tā laika tomēr daudz kas šeit ir nomainījies
Te vairs nav tās gaisotnes kas bija tad
Laiks ir izdarījis savu šeit kaut kā

Un es jau sen neesmu ieskatījies savā pagalmā
Kur ātri varēja iemācīties runāt krievu valodā
Bet vēl joprojām piecstāvu masīvs sastāv no tā Ko piedāvā rajona dzīvе tradicionālā (es to mīlu)

[Piedziedājums]
Pārdaugava (tik melnbalta)
Pārdaugava (tik vienkārša)
Pārdaugava (savējā)
Pēdējā pilsēta pilsētā
Pārdaugava (tik mеlnbalta)
Pārdaugava (tik vienkārša)
Pārdaugava (savējā)
Jā, jā, jā

[2.pants]
Jauns dienas vakars, es atpakaļ atgriežos
Pārdaugava mani gaida, es savā lomā iejūtos
Un es atceros kāpņu telpu, pagalmus, tur puisis vārdā Vaģiks
Un tam jau kā vienmēr ir savs [pļaņčiks?]

Tā bija vakar, šodien viss ir savādāk
Es vairāk ar mūziku, viņš kaut kur strādā
Dzīvojot šeit, tu esi ārpus laika
Ne televizors, ne moderni žurnāli tevi nemaina

Uz manīm skatās, vērtē, nez kāds es esmu
Vai es sevi jaunā dzīvē pazaudējis neesmu?
Sveicinās, smaida, tad noliec
Krutkai nauda trūkst, tad zemāk galvu noliec

Pagalma romantika, teātris, tur viss ir kopā
Katrs spēlē savu lomu un cerībā domā
Par rītdienu