Istabā tikai pārvalks un segas
Viss samests stūrī un liekas tik baigs
Svaigs gaiss, ko nemanot ieelpo krūtīs šodien rādās tik lieks kā
Sniegs, ko vasarās nomaina pērkons un lietus
Vien tas, kas mierina un balsta dod spēku dzīvot ir pārliecība, ka
Viņa dzīvo zemāk

Viņa nezin ne krievu, ne vācu, Viņa nezin neko
Un sienas, kas to apskauj jau divdesmit gadus
Kā necaursitams mūris nemainās nemaz
Tik maz ko no viņas var prasīt
Vel mazāk viņa var atbildēt
Tikai neprātīgās acis kā visu saprazdamas saka:"Es samierinos!"
Viņa dzīvo zemāk

Es neesmu viņu redzējis gadu vai divus
Vai piecus, vai divdesmit trīs
Mainās adreses, ielas, pilsētas, valstis planētas, visums- telpa un laiks
Svaigs gaiss, ko nemanot ieelpo krūtīs atkal rādās tik lieks
Vien tas , kas mierina un balsta, dod spēku dzīvot ir atmiņas, ka
Viņa dzīvo zemāk